» Iespaidi no dziesmu svētkiem      

Uzreiz jau sākumā skaļi pateikšu, ka mans viedoklis par dziesmu un deju svētku atmosfēru ļoti krasi mainījās jau pirmajās divās stundās, bet uz kuru pusi to noskaidrosim nākamajā teikumā. Pirms devos uz svētkiem jeb brīdi kad paziņoju, ka esmu tur ticis, cilvēki apkārt skandināja gandrīz vienu un to pašu „Vienreiz mūžā vajag izbaudīt to atmosfēru u.t.t” un principā tam arī piekrītu, noteikti es citiem arī tā teikšu. Izbaudīt vienreiz, lai saprastu, ka tur nekā īpaša nav un negribi tur atgriezties ne pēc gada ne četriem. Starp citu, dziedāju, zem Smiltenes Tehnikuma vārda.

Biju diezgan vīlies, jo zem vārda „svētki” man iepriekš zemapziņā bija paslēpusies sajūta, ka svētki ir arī dalībniekiem, nevis tikai skatītājiem. Šie bija mani pirmie un izskatās arī pēdējie dziesmu svētki, kuros piedalos un man bail teikt virspusēji, ka tā ir vienmēr, bet šoreiz diez kas nebija. Par atsauci tam „bail teikt virspusēji” ir atsauksmes no pavadošā sastāva un citiem dalībniekiem, kas bija bijuši iepriekš gan uz pieaugušo dziesmu un deju svētkiem, gan skolēnu. Viņu iepriekšējos stāstos bija redzama sajūsma un bēdas par to, ka šie nebija līdzīgi. Okey, man nepatīk sūdzēties tāpēc centīšos to darīt pēc iespējas īsāk saliekot visu, kas man nepatika, zem lielākiem un skaļākiem vārdiem.

Slodze

Mērķēts uz mēģinājuma un brīva laika sadalījumu svētku laikā. Cik esmu komunicējis ar vel dažiem dalībniekiem, tad daļai tas liekas sīkums skatoties uz aspektu, ka esi barā, ar draugiem u.t.t Diemžēl vai par laimi man tas diez ko nepiesaistīja, jo kam man 4 mēģinājumus pa 5 stundām un beigu koncertu, kurā vairs nav ne spēka, ne vēlmes te kādam izrādīties, ka māki dziedāt?

Ēdināšana

Par šo arī dažādi viedokļi, cik man zināms visiem dziesmu svētkiem bija vienota ēdienkarte, bet ko nozīmē vienota? Tu izsūti visiem, ka jāpasniedz bulciņa, maizīte, dārzeņi, desiņa un sula, bet katra skola taču to izdara savādāk, vienam iedod tikko mīkstu Fazer tipa maizīti, citiem cep skolā, un līdzīgi ar otriem ēdieniem. Neesmu izlepis, bet par naudu kāda tiek iedalīta vienam dziesmu svētku dalībniekam ticiet man var pagatavot daudz gardākus makaronus un pavārīt kartupeļus 3-4min ilgāk lai tie būtu arī mīksti. Starp citu, grūti nepieminēt fenomenālo salikumu pirmajā dienā pusdienā ko atveda uz Mežaparku Juglas vidusskola- 4 maizītes(palielas), desu šķēlīšu iesaiņojums, ar apmēram 15 ripiņām, tādu kā es pirktu mājās uz 3 dienām, tomāts, marinēts gurķis un suliņa. Viss jau it kā kārtībā, bet kāda velna pēc šāds nenormāls salikums ko cilvēks pat apēst nevar? Varbūt varēja to samazināt un iedot ko labāku, jeb maizītes uzsmērēt jau skolā?

Ai, par pārējo nav pat ko pieminēt, jau tagad šermuļi skrien pāri ķermenim, jo esmu izsūdzējis pus gada normu.

Pat cietumā ir pozitīvas lietas, ja tikai tās māk saskatīt, tad nu šeit centīšos pāris no tām uzskaitīt. Noteikti vislielākais plus ir iespēja pabūt tajā kolektīvā, kas tajā laikā ir tik vienots, ka būtu gatavs pieveikt vienalga ko. Šļakstīšanās ar VivaFresh dāvināto ūdeni neierobežotā daudzumā un lidmašīnu veidošanas no dziesmu svētku bukletiem un grāmatām, to lidināšana, kopējies izsaucieni, dziesmas, kustības, tas viss ir super līdz vienam brīdim, man šis brīdis tika pārsniegts, tieši tāpēc mīnusi manā rakstā ir uzskaitīti pirmie.

Organizatoriskā puse- par šo par grūti pasūdzēties, jo viss patiešām bija pārdomāts(neskaitot pirmo mēģinājumu un uzgājienu, kur bija 13 000 cilvēkiem jāieskaidro kas un kā). Drošība, kas izpaudās gan Mežaparka estrādē lielajā koncertā pārbaudot gandrīz katru somu un neļaujot ienest savus dzērienus, gan skolās kur mitinājāmies, kur tavus soļus pieskata policisti, apsargi. Šeit pat varu paslavēt, manuprāt, ļoti labi noorganizēto gājienu un precīziem laiku termiņiem, proti, piemēram, mums sanāca atbraukt uz krastmalu un uzreiz jau sākt gājienu, bez aizkavēšanās, gaidīšanas, drūzmēšanās u.t.t

Principā domāju, ka no malas skatoties visi teiktu, ka bija super, Okartes somiņas, cepurītes, brīva pārvietošanās sabiedriskajā transportā, dažādas dāvanas, saldumi u.t.t, bet priekš manis tomēr kaut kas pietrūka. Nevar arī nepieminēt to, ka šos dziesmu svētkus pavēroju no abām pusēm, gan dalībnieku, gan skatītāju. Kāpēc? Jo pēdējā noslēguma koncertā bija tik maz vietas, jeb tik daudz cilvēku, ka netika izmantoti tikai 29cm vietas, kas it kā atvelēts vienam cilvēkam, un zēniem augšā lielai daļai vietas nemaz nebija, tad kāpēc man dziedāt? Ar pāris sava kora čaļiem gājām un skatījāmies to visu no malas- skatītāju vietām. Biju apmierināts, jo viss lielais koris, dejas, solisti, orķestris no tās puses izskatās krietni vien iespaidīgāk, un no tās vietas visā noskatīties būtu gatavs vel kādu reiz.

Uz šo reizi nevienas bildes nav, vel internetā pārčekošu bildes no gājiena, kur mani varētu redzēt, un ja atradīšu tad publicēšu arī šeit savā blogā.

Paldies visiem kas izlasīja!

» jūlijs 14, 2010.         » Atstāj komentāru

» Dzīves statuss uz Jūlija mēnesi      

Pēc tā ko cilvēks uzraksta un par ko runā gan internetā, gan dzīvē, daļēji var saprast kā viņam iet un ko viņš dara, bet tā kā neesmu neko rakstījis Jums nav ne mazākās ziņas kā iet man. Tad nu īsumā centīšos izvilkt visu, kas būtu jāzina Jums par mani.

Neesmu īsti rakstījis blogā no 9 jūnija, kad ieblogoju par savu konkursa rakstu „Mans pirmais auto”, un šeit varu pieminēt kā nu nenoveicās ar šo konkursu. Kad noslēdzās pēdējā diena balsojuma tabulā biju pirmais, bet rezultātu pasniegšanā balvu saņēma divi braucamie, kas bija otrajā un ceturtajā vietā. Kur palika pirmā un trešā? Saņēma Tvnet diskvalifikāciju, jo manu rakstu esot izmetuši sakarā ar balsojumu analīzē redzamajiem rezultātiem, par balsojumu no tādām valstīm kā Kolumbija, Čīle, Ekvadora u.t.t Īsumā ja man dzīvo draugi pa visu pasauli, tad viņi par mani balsot nevar, bet nu sava taisnība jau ir, jo tādās valstis draugu man nav, palīgā nāca proxy. No vienas puses konkurss, it kā konkurss un visi tur šmaucās, bet no otras malači, ka pētīja balsojumu analīzi un redzēja, ka krāpos.

Tālāk seko krāsu spektrā viena no grūtākajām dienām, proti, 22. jūnijs, kad man skolā bija ieplānots kvalifikācijas eksāmens, nebiju uztraucies, jo zināju kad atzīme būs laba, bet, protams, gribējās jau ļoti labu. Tā nu sanāca, ka laikam zināšanas bija sakrājušās un kvalifikācijas eksāmenu nokārtoju uz apaļo 10 ciparu. Pēc atbildīgā eksāmenā manā dzīvē ienesās viegluma periods, 23. jūnijs, kad bija Jāņu diena un reizē mans izlaidums, kur sekmīgi tika atzīmēta mana Smiltenes Tehnikums viesnīcu pakalpojuma servisa iegūtais kvalifikācijas diploms un, protams, vidusskolas atestāta saņemšana. Jāņus pavadīju mierīgā garā pie jūras kopā ar savu mīļo draudzeni un par to ļoti priecājos.

Pēc tā laika grūti uzskaitīt kādu nozīmīgu notikumu, tikai patīkami izbaudītas vasaras dienas, ko grūti aprakstīt blogā, video, attēlos, tas nemaz nav iespējams, bet varu atklāt, ka tam apakšā ir dziļās domas par nākotni, skolas izvēli un savu nelielo biznesa ideju, kuru drīzumā ceru laist pasaulē.

Kad rakstu šo tad ir 7. jūlija pēcpusdiena un drīzumā došos uz skolu, kur būs sapulce par Dziesmu svētku norisi, un rīt no rīta dodos uz Rīgu baudīt Dziesmu svētku atmosfēru. Tā kā Okarte piedāvā katram dalībniekam Sim karti, kur mēnesi iespēja lietot bez maksas interneta pakalpojumus, tad noteikti dziesmu svētku laika būšu nedaudz aktīvāks twitterotājs, un ziņošu par to ko es tur daru, tāpēc ja nu kādam interesē, jeb kāds piedalās dziesmu svētkos, aicināti sekot man, iespējams varam satikties.

Lai veicas.

» jūlijs 7, 2010.         » Atstāj komentāru

» Joks iz dzīves      

Jautājums: Kur vislabāk likt tiesības?

Atbilde: Kabatā, jo tur nepazudīs.

» jūnijs 14, 2010.         » Atstāj komentāru

» Mans pirmais auto: VW Golf II      

Mans blogs ir mans portfolio, tieši tāpēc publicēju arī šeit savu TVnet konkursa “Mans pirmais auto” iesūtīto rakstu, lai arī mani bloga lasītāji to var izlasīt.

“Būšu korekts un teikšu, ka gandrīz katrs jauns cilvēks sev ļoti vēlas personīgo auto, ar kuru izbaudīt pārvietošanās brīvību un pārējos plusus, ko sniedz savs auto, un, protams, es neesmu nekāds izņēmums.

Kad vēl man nebija pat 18 un tiesības bija vēl tālu un vēl tālāk mašīna, manās ambīcijās klejoja sportisks un pēc iespējas ātrāks autiņš, pēc tam tās pārauga par vēlmēm pēc liela džipa jeb minivena, bet pēcāk par mazu ekonomisku un lētu auto.
Kad nokārtoju tiesības, sākās mani sapņi par savu personīgo automašīnu. Kamēr nebija savs auto, braukāju ar vecāku mašīnu, bet tas tomēr nav tas. Veselu gadu ilga naudas krāšana, domāšana un mašīnas izvēle. Domās tās bija visas pēc iespējas lētākas un ar mazāku motoru, Nissan Micra, Ford Fiesta, Golf, Nissan Sunny utt Tas viss līdz brīdim, kad ievēroju internetā sludinājumu par pārdodamu Golf II ar 1.3 benzīna motoru, kas mani burtiski pielipināja sev. Piezvanīju īpašniekam un apjautājos par mašīnīti, atbilde bija, ka esot jau sarunāti uz rītdienu skatītāji un, iespējams, pircēji, bet, ja neviens nenopirks, tad vēl piezvanīs. Visa nakts pagāja, domājot par to, un no rīta – spontāna ideja, ka šai mašīnai jābūt manai; tad zvans īpašniekam ar norunu būt pie CSDD un uzreiz pirkt. Viņš piekrita, un tā nu braucu uz Rīgu no savas provinces pirkt mašīnu.

Pirmais iespaids par vizuālo bija diezgan šaubīgs, rūsa gar arkām, nedaudz iebuktētas sānu durvis, salons netīrs, sēdekļi netīri, bet vismaz tehniski viss bija ideālā kārtībā, ko izjutu, braucot jau uz māju. Nākamajā dienā pēc auto iegādes notika lielā tīrīšana, pēcāk jau tika ielikta mūzika, lai kaut kas skan, uzvilkti sēdekļu pārvalki un tad izbaudīts brauciens, jo garāžas neesamības dēļ nebija vietas, kur un kā tikt no rūsas vaļā un pielabot pārējo, kas bija nepieciešams. Sākoties siltākam laikam, no korozijas slimības mašīnīti atbrīvoju, notonēju logus un pataisīju nedaudz vizuāli pievilcīgāku.
Tā kā Golf II nav nekāds retais, tad grūti to novērtēt, jo, ja neesi tādā braucis, tad vismaz redzējis gan, bet nu es pamēģināšu.

Sākšu ar plusiem: vislielākais – ekonomisks un dinamisks motors, vidēji patērē ap 6 litriem pa šoseju, bet braucot mierīgi var paslīdēt arī zem tā; aizmugurējās vietas samērā ērtas, savukārt priekšā var iesēsties pat kārtīgs latvietis virs 100 kg, bagāžnieka nodalījumā pagaidām esmu varējis salikt visu, kas nepieciešams, rezerves daļas ir lētas, vārdu sakot, salīdzinoši lēts ekspluatācijā.

Mīnusi – konkrēti šim modelim nav stūres pastiprinātāja un paneli, kārtīgi nenostiprinot, pa bedrēm ir jātur rokās, lai nekratās. Tas laikam arī viss. Kā redzams, manā skatījumā plusu ir vairāk nekā mīnusu, laikam tāpēc, ka tā ir mana mašīna, jo, ja tā paskatās, tad, kamēr tev kaut kā nav, tu māki kritizēt no dzirdētā vai redzētā, bet, tiklīdz tas kļūst par tavu, visa kritika pazūd un tev uzreiz viss patīk.

Savu mašīnu tīru, kopju, mazgāju, pulēju, jo tā ir mana un vienīgā, man patīk braukt tīrā mašīnā, jo braukšanas komforts no tā atšķiras par visiem simts. Sava Golf II dēļ, ko noteikti atcerēšos visu mūžu, esmu iemācījies gan tikt vaļā no rūsas, gan notonēt logus, gan tikt galā ar dažām tehniskām ķibelēm un, protams, vispār saprast, kas ir mašīna, cik lielu uzmanību tā prasa un cik tomēr patīkama ir sajūta, ka jebkurā laikā vari tikt līdz punktam B, negaidot un neplānojot autobusu.
Viens piemērs, runājot par autobusiem: braucot no skolas pie manis, ar draudzeni mašīnas benzīna izdevumi uz 100 km sanāk apmēram 4.80 Ls, savukārt braucot ar autobusu, kurā ir 2x jāpārsēžas, abiem jāsamaksā 7.50 Ls.
Lai nu kā, ja kādam būtu jāizvēlas lēta un ekonomiska automašīna, tad es noteikti rekomendētu Golf II, es savu nopirku par 250 Ls un ne latu no šīs atdotās summas nenožēloju. Ja nu šo lasa arī iepriekšējais mašīnas saimnieks, tad lielais paldies viņam par uzticīgo mašīnu un sveiciens no mums!”

Links uz TVnet- Klik!

» jūnijs 9, 2010.         » Atstāj komentāru

» Eirovīzijas iespaidos      

Iekavēts sestdienas vakara miegs par pāris stundām, iekaltas acis TV virzienā un sajūta, ka vēl liela daļa Eiropas skatās populārāko dziesmu konkursu „Eirovīzija”. Godīgi sakot šī pēc ilgiem laikiem bija Eirovīzija, kuras finālu noskatījos līdz galam, un pat ar lielu nepacietību, ne mirkli neiedomājoties, kāpēc laiks velkas. Šis pasākums mani tā iedvesmoja, ka nespēju atturēties savu viedokli paturēt pie sevis.

Pēc šova, kad devos gulēt kādu laiku domāju, vai nu mainos es, jebšu kardināli uz pretējo pusi ir nomainījies dziesmu konkursa kodeks, proti, nav vairs „ņigu ņegu”, bet „din don”, kas savukārt nozīmē sakarīgas baudāmas dziesmas. Godīgi sakot biju pārsteigts, ka šovs pārpildīts ar ļoti labu mūziku un no otras puses izņemts viss liekais- reklāmas, vadītāju garās runas, ievilcināts balsojums u.t.t. No Guntara Rača pirms tiešraides no Oslo tika dzirdēti vārdi, ka diez kas no tā šova un organizācijas līmeņa nav. Nu, protams, man grūti spriest vai Guntaru sagaidīja uz sarkanā paklāja, kā viņš to varbūt velējas, jeb iesēdināja labākajās vietās, bet nu TV skatītājam šis bija, nebaidīšos no šiem vārdiem, labākais šovs no visiem pēdējos gados.

Lai mēs TV ekrānos redzētu visu to ko organizatori iespējams pus gadu ir gatavojuši, nepieciešami labi video operatori un šeit nu jāatzīst, ka tie noteikti bija sava amata pratēji. Varu iedomāties cik garlaicīgi varēja būt daži no dziesmu šoviem klātienē, bet televizors tos padarīja krāšņākus, ups, nevis televizors, bet cilvēki, kas pie tā strādāja, visu cieņu viņiem.
Viss pārdomāts! Nezinu kāpēc tā likās, bet bija sajūta, ka šis šovs veidotājiem arī sagādājis prieku, piemēram, sākās šovs un uz lielā ekrāna parādās cilvēku novēlējumi no visās Eiropas valstīm, kuru Aleksandrs Ribaks fantastiski nobeidza ar savu pasakaino dziesmu. Otrs piemērs, sākās balsošana un tajā laikā visi dzied dziesmu, dejo ar īpaši izveidotām kustībām un plusā rāda video no visām Eiropas valstīm par to, kā attiecīgi tieši tur tiek dejots. Tas ir skaisti, pat kāds neliels akcents šovam liek Tev ar sirdi tajā iedziļināties. Nespēju noklusēt arī vienu no pēdējiem šova vadītāja nospēlētajiem skečiem, kur tika sildīta gan pica, atkorķēts šampanietis un tas viss salikts dievīgā epizodē un brīnišķīgi uzfilmēts. Bet ko nu daudz man te runāt, kas neredzēja tāpat nesapratīs un kas redzēja, tad arī zina.

Vislielākais prieks tomēr rodas no tās apziņas, ka mūziķi sāk arvien vairāk censties, ja iepriekš šovs bija tāds pēc kura uzvaras Tevi jau aizmirst, tad tagad pateicoties tehnoloģiju attīstībai, mediju izaugsmei, mūziķis var kļūt slavens vienā dienā. Ja liela daļa skatītāju šo šovu izvēlas neskatīties, tad mūziķu aprindās šis noteikti ir izaicinājums, ko pierādīja kaut Latvijas nacionālās atlases pieteikumu skaits. Aizbraukt uz šo konkursu un uzstāties kaut vienu reizi, bet netikt tālāk tomēr ir labāk kā sēdēt mājā. Katrā ziņā, manuprāt , šovs paliek spilgtāks gan mūziķu aprindās gan Eiropā un prieks par to, ka Eirovīzijas dziesmu konkursa formāts ir pamainījies uz pozitīvo pusi.

Aizmirsu piebilst- pēc manām domām dziesmas bija tik labas un kvalitatīvas, ka arī manā mašīnā tagad atrodas disks ar ~15 izvēlētām dziesmām, kuras patika man.

» maijs 31, 2010.         » Atstāj komentāru

» Televizorā iebūvētais dekoders- Uzmanies!      

Šis raksts ar nelielu noskaņu kādā es iekļuvu pirms divām nedēļām sakarā ar vēlmi ievest digitālo TV savās mājās. Ar vārdu „uzmanies” nav un nebūs jāsaprot, ka tie sprāgst, eksplodē jeb kož, precīzākais skaidrojums būtu „Painteresējies pirms pērc”.

Digitālā televīzija kardināli neatšķiras no iepriekš jau pieredzētās analogās, nav jāpērk jauns TV jeb jāpārtaisa māja lai to skatītos, atšķirība ir signāla uztveršanas kārtībā un kodēšanā. Lai šo jauno digitālo signālu pārkodētu, lai tas rādītu TV, ir nepieciešams dekoders, bet nav noslēpums, ka šāds kodējamais aparāts ir iebūvēts jau gandrīz ikkatrā jaunajā televizorā, un šeit jāsāk uzmanīties. Līdzīgi kā piens un kefīrs, no vienas zortes, bet savādāks, arī dekodera kodēšanas signāli atšķiras no tiem kas bija pirms 3 gadiem un kādi ir tagad. Latvijā DTV(digitālās televīzijas) ieviešanas laikā jau bija gadījumi, kad cilvēkiem tika nopārdoti „kreisie” dekoderi, bet tie nerādīja un tas tāpēc, ka tajos bija cits kodēšanas standarts un tie nepazīst Latviju. Iepazīstieties ar MPEG2 un MPEG4 standartiem, Latvijas apstākļiem der tikai MPEG4 variants.

Stāsts sekojošs- manam Samsung LCD TV lieliem burtiem rakstīts, ka uztver digitālo televīziju un pat priekšpusē trekna uzlīme ar simboliku „DTV”, bet slēdzot klāt atdūros pie problēmas. Kanālus atrod, visu parāda, uzslēdzu, bet skaņa ir-bildes nav. Ilgi un dikti veidoju shēmas domājot ko esmu nepareizi izdarījis, līdz secinājumam, ka manam TV tomēr ir MPEG2 standarts. Un te nu sākas problēma, atmetu ar roku un secināju, ka, ja gribu šo pakalpojumu izmantot tad būs vien jāpērk dekoders. Pēcāk intereses pēc iegāju palūkot cik maksā jauns TV ar šādu iebūvētu dekoderu un kāds pārsteigums, pat par 140Ls par nopirkt LCD TV, normāla izmēra, ar iebūvētu digitālās televīzijas uztvērēju, tas viss uzrakstīts un pasniegts lieliem burtiem. Jūtos Dillemas priekšā, teorētiski ar šo televizoru var uztvert DTV, bet praktiski? Latvijā nekad! Vai tā ir internetveikala viltība? Centos to noskaidrot un izzināt cik konsultanti šajā jomā ir zinoši. Izvēlējos 4 internetveikalus un izsūtīju visiem vienādu jautājumu par televizoru, kurā ir MPEG2 standarts.

Labdien, Šeit rakstīts, ka televizoram ir pieejams
digitalais TV uztverējs, vai tas nozīmē, ka nopērkot šo TV man nebūs
jāpērk atsevišķi dekoders lai skatītos TV?

Visi konsultanti atbildēja laicīgi, par ko man liels prieks, bet tikai 3 no viņiem man laipni paskaidroja, ka dekoders iebūvēts ir, bet tas nav MPEG4 standarts, līdz ar to tas būs jāpērk atsevišķi, bet ieteica man citus nedaudz dārgākus TV, bet kam ir šāds nepieciešamais kodēšanas standarts. Ko darīja ceturtais? Atbildēja, ka dekoders atsevišķi nebūs jāpērk, jo ir jau iebūvēts, bet uz jautājumu kāda standarta tas ir, atbilde bija „mpeg2”. Negribu nevienu slavēt vai pelt, tāpēc lai šie interneta veikali paliek anonīmi, bet nekorektāko konsultantu apgaismoju, ka ar šāda vecā tipa kodeksu DTV var uztvert iespējams tikai kaut kur Amerikā vai Kazahstānā, bet Latvijā tomēr nepieciešams MPEG4 standarts. Ceru, ka tas viņam tapa skaidrs un netiks nopārdots kāds šāds TV nezinātājam, kas tieši tiecas uz DTV bez atsevišķā dekodera.

» maijs 27, 2010.         » Atstāj komentāru

Nākamā lapa »